Ekonomiskā krīze daudziem liek domāt un darboties jaunos virzienos, un tas ir viens no šo grūto laiku galvenajiem devumiem. espati.lv devās ciemos pie kādas ļoti kolorītas jaunas dāmas, Evitas Vildes, kura aizraujas ar brīnumjauku auduma leļļu, rokassprādžu un žabo darināšanu. Tiesa, šie hobiji aizsākās jau pirms dižķibeles, bet ir noderīgi un ienesīgi arī šajos laikos.
Evita mani sagaida ar platu smaidu uz lūpām, ar viņu kopā ir mazā meitiņa Pjēra un melns kaķis. Uzreiz ir skaidrs, ka runa būs par viņas darbiem un aizraušanos, nevis to, cik ļoti pāri nodarījuši ekonomiskie apstākļi.
Kā aizsākās Tavi rokdarbi?
Es sāku ar lellītēm un turpināju ar visām pārējām lietām, jo idejas pašas atnāk. Lellītes man sākās pašā, pašā bērnībā, jo omīte strādāja adītavā un veda mājās visādas lupatiņas. Man šķiet, es jau no četru gadu vecuma sāku kaut ko meistarot. Omīte skatījās, ka tam bērnam kaut kas sanāk, tāpēc pamācīja kaut ko vairāk. Bija tāds veikals Paija. Tur tajos laikos lellītes bija ļoti, ļoti dārgas un mammīte man nevarēja tās nopirkt, tādēļ tas man bija tāds kā sapņu veikals, bet lellītes nācās gatavot pašai.
Tā nu man tās lelles palika atmiņā, un tālāk viss attīstījās likumsakarīgi. Draugiem bija jubilejas, gribējās uzdāvināt ko īpašu, bet naudas īpaši daudz nebija. Tādēļ dažiem uzšūdināju lellītes un sapratu, ka man jau atkal sanāk... Laikam jau par manu pievēršanos lellēm jāsaka paldies manai meitiņai Pjērai, jo, kad biju stāvoklī, ar šīm lietām sāku nodarboties vairāk. Ar laiku aizdomājos, ka lelles var būt ne tikai hobijs, bet ar to var arī nopelnīt - tas var būt sava veida bizness. Iesākumā pārdevu savas lellītes tirdziņos un novēroju, ka cilvēkiem patīk, jo manas lellītes bija kaut kas citādāks, nepierasts, varēja redzēt un sajust, ka katrā ielikta dvēselīte, jo katrai lellītei pieeju ļoti personiski.
Kā nokļuvi līdz žabo, jo tā jau vairāk tāda stila lieta salīdzinājumā ar lellītēm?
Žabo vairāk nāk no manas māsas puses (
māsas Sindijas Vildes - red.piez.). Ik pa laikam bija piedāvājumi šo to palīdzēt viņas aģentūrā – sašūt, pielabot un tamlīdzīgi. Viņa un viņas kolēģe ir diezgan lielas modes dāmas, tāpēc māsai ienāca prātā, ka es varētu uzmeistarot žabo. Tobrīd viņai tieši tāds bija nepieciešams vai arī kāds bija pasūtījis. Nodomāju, ka šuvēja jau neesmu, bet varu pamēģināt. Tā es uztaisīju žabo un sapratu, ka jau atkal sanāk un ka tā ir tāda laba štelle. Ieliku draugos fotogrāfijas, lai būtu šajā homā tāda kā pirmā, kas šīs lietas taisa. Protams, drīz vien parādījās vēl citas taisītājas, bet Latvijā tā parasti notiek.
Kā Tu gūsti iedvesmu saviem darbiem? Ne žabo, ne lellītes nav mehānisks darbs - vajadzīga mūza.
Ar to iedvesmu ir kā ir, nevar tā – es šodien piesēdīšos un visu izdarīšu. Ja iedvesmas nav, tad labāk neko nedarīt, jo arī darbiņi būs tādi – nekādi. Bet, kad ir iedvesma, padaru lielu daudzumu darba – uztaisu preci gandrīz trīs mēnešiem. Protams, vēl mēdzu strādāt pēc pasūtījumiem, kad vienojos ar cilvēkiem, ko viņi vēlēsies. Tas gan notiek operatīvāk.
Cik sen jau taisi žabo?
Žabo - nu jau divarpus gadus.
Lellītes var uzskatīt par tavu mūža darbu?
Jā, laikam jau var gan. Un, gadiem ejot, tās ir attīstījušās. Man vienmēr ir bijusi tendence lellēm šūt garas, tievas kājas. Kad biju maza, vēl nemācēju tās glīti uzšūt, tādēļ lūdzu, lai tētis man palīdz. Kā viņš mocījās, kā šuva, bet beigu beigās man lelli uzšuva. Patiesībā man ir bijušas ļoti daudz pašas šūtu leļļu. Mana mīļākā lelle bija lillā Zanīte, kas drausmīgi nepatika mammas māsai. Viņa vienmēr centās to izmest ārā, bet man vienmēr paveicās to atrast. Reiz viņa to bija pat nolikta pie krāsns uz kurināšanu, bet arī toreiz viņu izglābu un nesapratu – nu kā tā var! Tagad saprotu - tā lelle bija tiešām briesmīga, pat nesaprotu, ko viņā saskatīju.
Kāda ir sajūta, kad atkal radies kas jauns?
Protams, ka pārņem prieks un vēl lielāks prieks ir tad, kd cilvēkiem, kam kaut ko taisu, ir prieks. Pie manis pat nāk ar konfekšu kārbām kā pateicībām, tāpēc man ir liels gandarījums pašai par sevi, ka veidot savus darbus esmu iemācījusies pati, nekur nemācoties, tas manī ir jau iekšā.
Ko tev pašai vislabāk patīk meistarot?
Man vislabāk patīk gatavot rokas sprādzes. Žabo ir žabo, bet rokas sprādzes es varu taisīt ļoti dažādas – klasiskas, mākslinieciskas, kādas vien ienāk prātā.
Kā tu popularizē savus darbus?
Varētu teikt, ka cilvēki paši mani atrod, kaut vai draugos. Viss sākās ar tirdziņiem un pēc tam viss aizgāja pats no sevis. Latvija ir maza, un, ja piedāvā kaut ko jaunu un nebijušu, tas paliek atmiņā.
Kāds ir pieprasījums pēc taviem darbiem?
Agrāk pieprasījums nebija nekāds, jo, piemēram, žabo ir diezgan liela pašizmaksa un arī cena attiecīgi nav zema, cilvēki paskatījās un teica, ka tad jau labāk paši taisīšot. Sākumā gribēju veidot savus žabo košus – vienam lillā, vienam sarkanu, bet tas īsti nestrādāja, jo latvieši ir tendēti uz to pelēcismu. Domāju, ka tādēļ jau arī pati Latvija reizēm rādās tādās pelēkās krāsās. Tagad gan darbi kļuvuši ļoti pieprasīti.
Kur var iegādāties tavus darbus?
Tagad mani darbiņi nopērkami pēc pasūtījumiem un veikalos, uz tirdziņiem vairs neeju, lai nezūd produktu ekskluzivitāte. Ja prece ir veikalā, tad cilvēki saprot, kas tas ir elegants darbs, saprot tā izmaksas.
Šobrīd mani darbi nopērkami t/c Olimpia 2. stāva veikaliņā, kas mūsu pašu spēkiem izveidots, Tējas rozē, drīz būs pieejami arī Dominā. Vēl darbi būs pieejami Jūrmalā, Jomas ielā, bet tur darbi būs dārgāki, jo visas izmaksas, lai mani darbi tur būtu, ir daudz augstākas.
Vai neesi domājusi par savu veikaliņu?
Esmu domājusi, bet tās cenas... Protams, tas ir tāds kā sapnis, gribējās savas lellītes, tā teikt, parādīt, bet, no otras puses, tagad tie mākslinieku veikali ir saradušies tik daudz, ka atkal jau liksies kaut kur nošpikots.
Pati savus darbus nēsā?
Nē, lai cik dīvaini būtu, man pašai nav ne rokas sprādžu, ne žabo, pat Pjērai lellītes nav. Māsa un viņas kolēģe ir apdāvināta ar žabo, bet pašai nekā. Es pat nezinu kādēļ, pašai patīk tas, ko taisu, bet kaut kā tomēr nenēsājas.
Šie rokdarbi ir tava pamatnodarbošanās vai hobijs?
Es teiktu - hobijs, ar ko nopelnīt. Protams, miljonāre nebūšu, bet nopelnīt var. Ja, piemēram, Maskavā es kaut ko tādu būtu pasākusi, cenas būtu pavisam citādākas. Es arī domāju par ārzemēm, jo latvieši roku darbus vairs nenovērtē, bet citur tie ir augstā vērtē, vienīgi man vēl nav tā vārda, nav idejas, kā nosaukt manus darbus, jo svarīgi, lai vārds izteiktu manis veidoto aksesuāru būtību.
Tu pati domā par dzīvošanu ārzemēs vai tikai savus darbus turp gribi vest?
Īstenībā jau pati tomēr nē. Man Latvijā patīk, bet darbus gan domāju vest arī uz citām valstīm.
Kādas ir tevis veidoto lellīšu cenas?
Cenas ir dažādas, sākot no 5 līdz 15 latiem, pasūtījumi - aptuveni 20 lati, jo tā mēdz būt lielāka ņemšanās. Patiesību sakot, ar cenām ir dažādi, man kaut kā žēl to naudu prasīt. Es sevi par to dažreiz ienīstu, bet es dodu arī atlaides. Tādēļ labāk nepiedalīties tirdziņos, jo automātiski nolaižu cenu. Man pašai ir tik liels prieks par manām lellītēm, ka bez maz vai šķiet - kādēļ par to kādam būtu jāmaksā?
Un žabo?
Principā, man žabo ir trīs cenas – 20 lati, 25 lati un 30 lati, tas atkarīgs no izmantotajām mežģīnēm, no tā, vai ir izmantoti swarovski kristāliņi un cik daudz ir šo kristāliņu.
Savos žabo lieku tikai dārgakmeņus, sākumā gan liku plastmasas spīdumus, bet sapratu, ka tas ir tik lēti, ka žabo daudz labāk un elegantāk izskatās ar swarovski kristāliem. Jo nodomāju, ja ir, lai ir gaumīgi. Esmu žagata - man patīk, ka mirdz, ka ir koši.
Kāda ir sajūta, kad redzi - cilvēki nēsā tavus darbus?
Ir jau tas prieks, forši, bet es laikam neesmu no tiem cilvēkiem, kas uzreiz sajūsminās– o, redz kur mani darbi. Man šķiet, ka māsa daudz vairāk lepojas ja redz - kāda nēsā manis veidotos darbus.
Uzskati sevi par mākslinieci?
Es pat nezinu. Varētu teikt, ka esmu mākslinieka tips, ir manī pārliecība par saviem darbiem, domāju, ka mākslinieka dotumi nāk no ģimenes, jo visi man tādi. Varētu teikt, ka sirdī esmu māksliniece, sevi rāmjos vienīgi traucē likt tas moments, ka nekur neesmu mācījusies savus darbus veidot, lai gan laikam jau var iemācīties tikai standartus. Ja tevī nav tās dzirksts, tad šā vai tā nekas īsti nesanāks.
