Šokolādes enerģija - Sindija Vilde

Daiļā dzimuma pārstāvju, kuras izvēlas attīstīt savu biznesu, realizēt jaunas idejas un piepildīt sen lolotus sapņus, kļūst arvien vairāk. Viņas vieno kopīga īpašība – neatlaidība, jo no sapņa līdz īstenībai bieži vien ved ne īsākais un vieglākais ceļš.

Sindija Vilde (28) daudziem pazīstama kā TV seja – spēles Mīl nemīl un dziesmu šova Divas zvaigznes vadītāja. Varbūt kāds Sindiju arī atceras kā Mis Rīga ‘98 titula ieguvēju. Taču retais zina, ka Sindija savulaik strādājusi par modeli, vairākus gadus intensīvi darbojusies reklāmas jomā, kā arī ieguvusi mārketinga menedžeres diplomu. Bet tas nebūt nav viss. Tagad viņai pieder arī pašai savs uzņēmums. Uz sarunu Sindija ierodas šokolādes krāsas bikškostīmā, un tas ir likumsakarīgi, jo pagājušajā gadā Sindija Vilde un viņas draugs Jānis Spinga izveidoja paši savu pasākumu aģentūru ar nosaukumu Chocolate events.

Visa sākums
Diezgan garš stāsts, pirms nonācu līdz sava biznesa veidošanai. Sākumā mācījos modeļu skolā pie Dairas Silavas. Trāpījos televīzijā, kad grupai The Satellites tika filmēts videoklips, un mēs, meitenes no modeļu skolas, tajā piedalījāmies. Tur mani ieraudzīja klipa režisors Viesturs Dūle un uzaicināja vadīt televīzijas spēli Priekšspēle. Turpat mani pamanīja arī Elita Patmalniece, kura ļoti vēlējās mani uztaisīt Santas vākam. Iedomājies? Tikt uz Santas vāka sešpadsmit gadu vecumā! Man tas šķita sasniegums. Pēc tam es kādu laiku padzīvojos pa televīziju, bet pirmais nopietnais darbs bija viesnīcā Latvija, kur strādāju par viesmīli. Jā – vēl pirms tam mani kronēja par Mis Rīgu (1998. gadā), pēc tam piedalījos arī vairākos citos skaistumkonkursos. Skaistumkonkurss – tas izklausās banāli, bet īstenībā tas viss man ļoti noderēja. Iemācījos skatuves kustību, grāciju, lietot kosmētiku, pierast pie uzmanības. Un tad arī ievēroju, ka man patīk atrasties uz skatuves. Patiesībā viens no maniem nepiepildītajiem sapņiem ir dejot. 


Parīze
Runājot par sapņiem... Parīze ir mana īpašā pilsēta, kur sapņoju atgriezties. Tur jau esmu nodzīvojusi pusgadu. Tas, kā es šai pilsētā nokļuvu, bija pilnīgs bzdinkš! Ar draugu aizbraucām tikai uz divām nedēļām. Kad biju Parīzē, visu laiku domāju, ka šausmīgi negribas braukt prom, un mēs abi atradām darbu. Es biju auklīte.

Kādu dienu Elizejas laukos man pienāca klāt pārstāvis no modeļu aģentūras un jautāja, vai nevēlos strādāt par modeli (piebildīšu, ka tas automātiski atrisina dzīvesvietas problēmu, turklāt tu saņem arī nedēļas naudu). Paliku pusgadu – ģimenes apstākļu dēļ biju spiesta atgriezties. Kopš tā laika savu dzīvi varu iedalīt divos periodos – pirms Parīzes un pēc. Pirms tam man vairāk patika izdabāt citiem. Bija nenormāli grūti pateikt nē un klausīju citu norādījumiem. Pēc Parīzes viss mainījās – uztvere vispār. Pirmām kārtām – ģērbšanās stils, un es vairāk atļāvos būt es pati.



Reklāma
Kad atgriezos, strādāju par viesmīli Čarlstonā. Pēc Čarlstona man piedāvāja darbu Double Coffee. Tur es vairs nebiju viesmīle, strādāju jau par personāla daļas vadītāju. Bet tad pavērās jauna niša – brendings, reklāma. Izvēlējos tieši to, jo pašā sākumā, kad kafejnīcu tīkls pletās, visi darīja visu. Sapratu, ka nespēju visu apvienot, un man lika izvēlēties, ko īsti darīšu. Tā es piecus gadus nostrādāju Double Coffee ar reklāmas lietām. Man nebija nekādas pieredzes, bet šo gadu laikā to ieguvu. Pēc tam aizgāju strādāt uz reklāmas aģentūru. Tur sapratu, ka man nepieciešamas arī papildu zināšanas. Pabeidzu  mārketinga vadītāju kursus. Strādāju par projektu vadītāju, gāju pie klientiem un sniedzu prezentācijas. Bet šis bizness ir tāds mazlietiņ netīrs – dažreiz saproti, ka tas produkts, kas tev jāreklamē, patiesībā ir pilnīgs mēsls un jāpārdod tas, kam tu pats nemaz netici.

Tad atkal nejauši nokļuvu televīzijā. Divas sezonas vadīju TV spēli Mīl nemīl, bet raidījums šķita pārāk samākslots un bez patiesām emocijām, jo vajadzēja šovu. Vēlāk saņēmu piedāvājumu vadīt Divas zvaigznes.


Chocolate events
Līdz ar parādīšanos televīzijā saņēmu daudz piedāvājumu pasākumu vadīšanā. Tā arī dzima ideja par pasākumu aģentūru. Es ievēroju, ka bieži domāju – pasākumi būtu daudz labāki, ja pamainītu kādu niansi. Radās dažādas idejas par pasākumu tēmām, vajadzīgām detaļām. Sapratu, ka tas man patiešām patīk – ņemties ar visu, sākot no sīkajām lietām – ielūgumiem, dekorācijām, beidzot ar visa scenārija izstrādi. Un tas ir tāds baigais eksperiments. Tu visu esi izdomājis, izdarījis, bet tik un tā nezini, kā tas reāli būs. Protams, uztraucos, vai cilvēkiem patiks, kā viņi reaģēs. It sevišķi lielos pasākumos.

Nodibinājām Chocolate events. Šis nosaukums pie manis atnāca diezgan spontāni, jo pašai ļoti garšo šokolāde un man patīk tās asociācijas, ko šokolāde izraisa. Tas ir kaut kas garšīgs, glamūrīgs, izsmalcināts, un galu galā šokolāde ir domāta visiem – gan maziem bērniem, gan pieaugušajiem. Aģentūru veidojām kopā ar draugu Jāni Spingu, bet gada laikā esam izauguši jau līdz pieciem pamatdarbiniekiem. Līdz šim lielākie pasākumi, ko esam rīkojuši, ir Dīvu nakts un F2 ātruma laivu pasākums krastmalā. Kad ir mazāks projekts, iztiekam ar saviem cilvēkiem, bet, ja lielāks, papildus pieaicinām darbiniekus, jo nevaram paredzēt, cik gada laikā būs lielo un mazo pasākumu. Agrāk pati vadīju mūsu pasākumus, bet sapratu, ka tas ir nevajadzīgs stress. Vadu citu aģentūru organizētus pasākumus.

Kopumā šobrīd notiek ļoti daudz konkursu, kura aģentūra vispār pasākumu organizēs, jo ir grūtāki laiki un svarīgākās nav idejas, bet gan izmaksas. Negribas rīkot nesmuku pasākumu, un vistrakāk, ja ļoti jākaulējas ar klientu par naudu, jo arī viņi visu grib skaisti, bet naudiņu atvēlēt nevar vai negrib. Tajā pašā laikā veiksmīga biznesa pamatā ir reputācija un kvalitāte. Ja rodas ģeniāla ideja, var noorganizēt arī lielu pasākumu ar mazu budžetu, bet cilvēki bieži vien negrib saprast, ka šī ideja arī maksā.

Dažreiz klientiem arī atsakām, ja pārrunu laikā saprotam, ka mums nesaskan. Tā ir bijis ar kāzām. Pavisam manā kontā šogad ir 18 kāzu, kurās biju vadītāja, un trīs no tām arī organizējām. Kāzas ir ļoti nopietns pasākums, kur nereti pasākuma norises plānošanā noteicošā loma nav jaunlaulātajiem. Iesaistās citi ģimenes locekļi. Ja redzam, ka rodas kaut kādas nesaskaņas uzskatos, mēs paturam tiesības atteikt vai nosakām stingrākus noteikumus, piemēram, lielāku summu kā garantu – ja ģimenes nesaskaņu dēļ būs laža, var ciest arī mūsu reputācija.



Kopā ar Jāni
Uzņēmumā strādāju kopā ar savu draugu Jāni. Kamēr darbojos reklāmas aģentūrā, es paralēli arī taisīju savus pasākumus, lai būtu tāds čekings – sanāks vai nesanāks. Tā lietiņa sāka aiziet, un bija iekrājušies arī kaut kādi pamatlīdzekļi. Es gan ilgi domāju, vai aģentūru dibināt kopā ar Jāni, jo pirms tam daudz bija dzirdēts, ka pārim nekādā gadījumā nevajag uzsākt kopīgu biznesu. Sākumā bija grūti, kad mums vēl nebija biroja un darbus darījām mājās, bet tad saproti, ka nedrīkst jaukt attiecības ar darbu. Kopš mums ir birojs, mēs aizejam mājās un pilnīgi atslēdzamies. Esam vienojušies mājās par darbu nerunāt. Labi, mēs atgriežamies diezgan vēlu, ap divpadsmitiem naktī. Strādājot kopā, tomēr var labi iepazīt otru cilvēku. Esam sadalījuši pienākumus – Jānis tiek galā ar finansiālām un tehniskām lietām, bet es vairāk esmu radošais, kurš izdomā scenāriju, veido ielūgumus un pārējo pasākuma iepakojumu. Arī vairāk komunicēju ar cilvēkiem.


Es pati
Vadīt pašai savu biznesu ir citādi, nekā strādāt kāda cita labā. Agrāk, kad darbojos reklāmas kompānijā, biju kā starpnieks, kaut gan varbūt tam visam īsti pati nemaz neticēju. Šis pasākums ir mans, un klienti mums tiešām ļoti uzticas.

Runājot par laiku sev pašai – šobrīd man tāda vēl nav, un tas mani dara mazliet stresainu. Bet domāju, ka ar laiku būs citādi. Godīgi sakot, pašreizējais bizness man ir tikai tāds kā atspēriena solis. Es nedomāju pati to darīt n-tos gadus. Man ir lielāki plāni. Šis ir kā pamats lielajam biznesam, kuram vajag sapelnīt pamatkapitālu. Un tas ir mans lielais sapnis.