Personiskā krīze darbā?

Dažreiz ir tā, ka uznāk melnie un šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi. Viss ir noriebies līdz pēdējam, strādāt negribas, nekas nesanāk un nešķiet, ka būs labāk...

Saskarsmes skolas vadītāja, psiholoģijas maģistre, sociālo prasmju un iemaņu trenere Santa Līce - Krūze šādā situācijā vispirms iesaka sākt ar sevis analīzi. Vai tas ir pavasara nogurums? Vai nogurums no darba slodzes? „Sākumā ir jāizprot, kāda veida nogurums tas ir un tad tikai var plānot situācijas risinājumus. Ikvienam cilvēkam ir brīži, kad šķiet, ka strādāt vairs negribas, un tas var būt gan tāpēc, ka sen nav bijis atvaļinājums, gan tāpēc, ka darbā vairs nav izaugsmes, gan citu faktoru dēļ,” skaidro eksperte.

Nesteidzies ar lēmumu
Pēc speciālistes teiktā, ekonomiskā, politiskā un sociālā krīze bieži aktualizē un liek izvērtēt arī personiskās vērtības un atbildēt sev uz jautājumiem: “Ko es vēlos? kas man dzīvē ir svarīgi? Vai esmu apmierināta ar to, kas man ir? „Svarīgi ir nesasteigt savus lēmumus, kas bieži vien notiek, ja cilvēks jūtas trauksmains un vēlas ātri iziet no šīm sajūtām. Ir gadījumi, kad cilvēki, pieaugot darba slodzei vai samazinoties atalgojumam, lepni aiziet no darbavietas, kas patiesībā viņam pašam bija ļoti piemērota un svarīga. Būtiski katram ne tikai šobrīd, bet vispār ik pa laikam pārskatīt: Ko vēl es varētu darīt? Ko vēl es gribētu darīt un iemācīties? Vai manā jomā nav kaut kas jauns, ko es varētu apgūt? Cilvēks jutīsies drošāk, ja zinās, ka ir arī citas alternatīvas un izejas no situācijas. Šobrīd ir iespēja arī uzsākt kādu savu biznesa ideju realizēšanu un, ja ir pārliecība, tad var uzsākt arī citus darba meklējumus. Zinu daudzus gadījumus, kur darbinieki šādā situācijā, nevis meklē jaunu darbu, bet izvēlas mācīties, lai paaugstinātu savu profesionalitāti un efektivitāti – tas gan paver jaunas iespējas, gan ļauj saglabāt esošo darba vietu, gan liek paskatīties uz dzīvi no cita atskaites punkta,” stāsta Santa Līce – Krūze.
 
Mazliet slinkums
Ne alga, ne kolēģi, ne kādi citi ārēji stimuli nemotivēs cilvēku strādāt, ja viņš nevēlas strādāt. „Vienmēr nozīme ir tikai iekšējai motivācijai, ārējie ir tikai stimuli. Protams, katram cilvēkam motivācija atšķirsies. Ja ir apmierinātas fizioloģiskās vajadzības, tad atkal ir jāsāk ar pašanalīzi. Izpēti, kas tev darbā ir interesanti un aizraujoši, kas tev patīk un ko tu vēlētos izdarīt. Tad centies to īstenot. Svarīgi ir sevī attīstīt interesi par kādu projektu, darbu, klientiem vai kolēģiem utt. Interese ir ļoti spēcīgs motivators.  Ļoti daudz ko darbinieks pats var izdarīt, ja strādā pats ar sevi - noskaņo sevi, iegulda enerģiju un aizrautību sevī un darbā. Praktiski uzņemas atbildību par sevi, savu darbu un savu motivāciju. Pie mums cilvēki ir mazliet apslinkuši, ir novērojama attieksme - te es esmu, nu, vadītāj, motivējiet mani! Strādājot kā konsultante un apmācību jomā, esmu novērojusi, ka visvairāk ir atkarīgs no paša cilvēka. Ko es varu darīt, lai man darbā būtu interesanti? Ko es varu darīt, lai mani kolēģi ir priecīgi? Ko es varu darīt, lai man ir prieks iet uz darbu?” teic speciāliste.

Jāuzņemas atbildību
Vienas noteiktas receptes, kā tikt ar personības krīzi darbā, nav, jo katrs mēs esam individualitāte un atšķirīgs no citiem. „Noteikti pašam jātiek skaidrībā ar sevi un savu interesēm - kas mani varētu ieinteresēt? Pētot darbinieku motivāciju, izrādās, ka pat tiem darbiniekiem, kuri deklarē, ka galvenā motivācija ir nauda, bieži izrādās, ka tā tomēr nav vissvarīgākā. Ļoti laba pieredze ir uzņēmumiem un darbiniekiem, kuri uzņemas atbildību par savu interesi un kopīgi vai individuāli izlemj - darīsim visu, lai mums būtu prieks un interesanti kopā strādāt. Konsultējot uzņēmumu darbiniekus, esmu novērojusi, ka, ja pats cilvēks iegulda enerģiju un spēku, lai uzlabotu savu attieksmi pret darbu un darba vidi, vienmēr ir ļoti pozitīvi rezultāti. Vajag vēlmi, gribu un aktīvu darbošanos.

Krīzei nav dzimuma
Krīzei, kaut gan šis vārds ir sieviešu dzimtē, nav dzimuma, un tā skar gan sievietes, gan vīriešus. Atšķirības ir izpausmēs, kādā veidā uzvedībā to var novērot. Santa Līce -Krūze norāda, ka sievietes savus emocionālos stāvokļus atklātāk izpauž un par to runā, taču vīriešiem šī emocijas bieži paliek iekšēji apslēptas. „Pieredze rāda, ka sievietes ir vairāk orientētas uz izdzīvošanu un aktīvu risināšanu, bet vīrieši biežāk izvēlas alkoholu vai viņiem ir lielāks risks, lai rastos veselības problēmas. Krīze darba vietā var bieži nebūt tikai krīze darba vietā, bet sakrist ar krīzi ģimenes attiecībās vai personības krīzi. Šādas krīzes ir smagākas. Ja krīze ir tikai karjerā, tad pārējās dzīves sfēras kalpo kā atbalsta sistēma, un darba situāciju cilvēks atrisina ātrāk un veiksmīgāk,” skaidro speciāliste.

Darba maiņa kā variants
Parasti par darba maiņu jāsāk domāt, ja šajā vietā neesi sevi realizējusi un nav redzama izaugsme, vai strādāt sanāk pretrunā ar savām iekšējām vērtībām un uzskatiem. Arī tad, ja darba apstākļi un darba vide ir nomācoša un bremzējoša. Vienkārši uz to, ka šobrīd viss ir apnicis, ne vienmēr vajag reaģēt ar darba maiņu. Dažreiz pietiek ar savas attieksmes maiņu pret darbu, vai arī interesantu aktivitāšu organizēšana ārpus darba var palīdzēt. S. Līce – Krūze atzīmē: „Ir vairākas teorijas un šī amplitūda, kad cilvēks zaudē interesi par darbu, svārstās no 1,5 līdz 7 gadiem. Praksē pierādījies, ka tā nav taisnība. Psiholoģiski cilvēkam, ilgu laiku darot vienu un to pašu, var kļūt garlaicīgi, taču šeit ir atkal jautājums par katru cilvēku individuāli un viņa motivāciju. Praksē ir retas darba vietas, kur pilnīgi nekas ilgu laiku nemainās. Var mainīties darba saturs, var mainīties klienti, produkti un pakalpojumi, tāpat kā procedūras, tehnoloģijas un sasniedzamie mērķi. Ir ļoti laba pieredze ar darbiniekiem, kuri nostrādājuši uzņēmumā ilgus gadus. Runājot ar viņiem var secināt, ka viņiem nekad nav bijis ilgstoši garlaicīgi un ir interesanti uzzināt, kā mainījusies viņu specializācija atbilstoši valsts attīstībai, kā mainījušies tehnoloģiskie risinājumi, klientu attieksme un daudzi citi faktori. Protams, ja cilvēkam ir pārliecība, ka jāmaina darbs, ka visas problēmas ir saistītas ar darbu, tad to vajag mainīt.”


Konsultējusi Santa Līce-Krūze