Kāpēc viņas mīl savu darbu?

Daudzi no rītiem uz darbu pošas, fonā skanot radio vai TV ziņām. Atbildi godīgi – vai kādreiz esi padomājusi par tiem agrajiem putniem (vai varbūt nolemtajiem), kuri itin moži uzrunā Latviju tai laikā, kamēr visi vēl ir nīgruma pilni un pidžamās?! Lūk, divi TV un radio cilvēku stāsti par sava, no malas skatoties, skaistā darba garoziņu un dienas ritmu.

LNT raidījuma 900’’ viena no vadītājām – Kristīne Garklāva. Apvaicājoties, kā viņa jūtas, ceļoties tik agri, pirmais, ar ko Kristīne sāk, ir emocijas – līst vai snieg, pūš vējš, ir auksts un nemīlīgs, visapkārt tumšs. Protams, gulēt arī nav izdevies doties laikus, un tādos rītos vienīgā doma ir – brīvdienās izgulēties. Taču grūtas esot tikai pirmās minūtes. Jau atrodoties mašīnā, ceļā uz darbu var izbaudīt īpašo burvību, kas citiem liegta – pat pilsētā pilnmēness vēl gana spožs, sētnieki pie Brīvības pieminekļa utt.

No pamošanās līdz brīdim pulksten septiņos, kad savus skatītājus uzrunā 900’’ ziņu komanda, Kristīnei paiet divas stundas. Tātad – rēķins īss, cikos jāceļas. Skrējiens no gultas līdz darbam saplānots pa sekundēm – duša, kafijas krūze rokā, mašīna, ziņas radio un Elijas iela 17 ir klāt. Ar slapjiem matiem (kas jāmazgā katru dienu) Kristīne sēžas grimētājas krēslā un ar raidījuma producentu pārspriež raidījuma saturu. Kā saka simpātiskā TV seja, tādu ritmu iespējams izturēt četrus gadus, ja mīl savu darbu.

Enerģija no 900’’ kadra cilvēkiem gāžas kā straume. Citādi TV nemaz nedrīkst būt – rīta ziņas ir dienas sākums tūkstošiem cilvēku, kuriem jādod stimuls dienai. Šad tad 900’’ pārmet raidījuma vadītāju nenopietnību, kad daļa aizkadra smieklu tiek pārnesti arī uz ēteru. Taču Kristīne stāsta par rutīnu, ka bez smiekliem to nevarētu izturēt. Mēs, skatītāji, jau nedzirdam to, ko dzird Kristīne savās austiņās – režisoru jokus, skaņas un pults inženiera asprātības, lai gan pēc skaitāmām sekundēm jau jāiet gaisā ar nopietnām ziņām. Tie ir nieciņi, kas uzmundrina rītos, kad oma nav laba.

Iespējams, šad tad no rītiem Kristīnei mošanās būtu vieglāka, ja izdotos laikus aiziet gulēt. Taču tieši vakaros ir papilnam notikumu, kur gribas aiziet un kur gribas pabūt kopā ar savējiem. Uz tā rēķina tiek laupīts laiks miegam – astoņas stundas tam atvēlētas vien retas reizes.

Lai šādu dienas ritmu fiziski varētu izturēt, Kristīne iesaka dienasvidū paskriet kaut kur parkā. Tad možums ir klāt no jauna un vakaros ir tikai patīkams sagurums, bet ne visus kaitinošs pūcīgums.
 

Labrīt, pulkstenis ir tieši seši!

Turpinot iesākto tēmu par cilvēkiem ziņotājiem, pievērsāmies arī radio. Daudziem turpmākais izklausīsies skarbi, bet moderatorei Sanitai Kārkliņai, strādājot par Latvijas Radio ziņu balsi, mazāk svarīga ir iespēja visu uzzināt pirmajai, bet gan – vēlie vakari, agrie rīti un kolēģi.

Agrajās maiņās jāceļas jau pulksten četros, lai gan no vēlās maiņas mājās viņa pārbrauc tikai 23. Protams, nekad nav izdevies doties gulēt uzreiz; gribas nedaudz televīzijas, ar kādu parunāt, pāršķirstīt žurnālu, atiet no ziņām. Tālrunī modinātājs zvana jau īsi pēc pulksten četriem. Kavēt kategoriski aizliegts, jo darba busiņš (šoferītis katru rītu savāc visus miegainos, bet jau smejošos rīta cilvēkus) pie durvīm ir kā pulkstenis – kavēsies viens, nokavēs visi. Reiz kāda aizgulējusies kolēģe bijusi uz strīpas divu minūšu laikā – tas joprojām ir aprunāts un nepārspēts rekords.

Kas dod mundrumu, dzīvojot šādā režīmā? Vasarās pulksten 4.30 jau ir gaišs, pat Vecrīgā gaiss ir svaigs. Ziemas rītos – sētnieki šķūrē sniegu, lai gan dzīvojamie masīvi vēl tumši. Vecrīgā puspiecos vēl klaiņo tie, kuri aiztusējušies. Agro rītu un vēlo vakaru šarms esot arī Radiomājas garajos gaiteņos, kad jāpieveic pat pārdesmit metru līdz elektrības slēdzim neomulīgā tumsā, līdz radioaparātā izdzirdam možu balsi: „Labrīt, pulkstenis ir tieši seši.”

Savukārt agro maiņu priekšrocība, ka darbdiena ir beigusies jau pulksten deviņos no rīta. Varbūt esat ievērojušas, ka darbdienu rītos sabiedriskajā transportā, kurš brauc prom no centra, ir tikai nedaudzi cilvēki. Daži no viņiem brauc mājās, smaidīdami, jo viņu darbdiena jau ir finišējusi.

Valsts radio ziņu cilvēkiem arī brīvdienās jāstrādā pēc slīdošā grafika, kas ieslīd gan Jāņos, gan Vecgada vakarā, gan Jaungada rītā un visās citās oficiālajās brīvdienās. Sanita smej par radio ziņu dienesta melno humoriņu: „Mums kalendārā nav sarkano datumu, mums visas dienas melnā krāsā.” Tai pašā laikā – brīvas dienas iegadās nedēļas vidū. Vienīgais mīnuss – tad visi draugi/paziņas/otras pusītes strādā normālu darblaiku, un vienam īsti nav ko darīt.

Rezumējot – tieši viss iepriekšminētais ir dzinulis, kā dēļ gadiem nepazūd tie, kurus vakaros esam ieraduši redzēt ap Panorāmas laiku un, ieslēdzot radio, dzirdēt katru apaļu stundu. Komandas gars un nopietnajam darbam pa vidu jokošana. Piemēram, laikā, kad Sanita lasa ziņas, kolēģis līdzās sāk ķēmoties, kustināt galdu, masēt kaklu vai komentēt, ka šitās kurpes vairs nav modē. Nu, kā lai nesmej?!

Izrādās, ziņu lasītājiem nav ieteicams darba laikā ēst. Kāpēc? Lai balss skanētu nostādīti. Šokolāde lipina ciet kaklu, bet kārumi, pēc Mērfija likuma, noteikti ieķersies kaklā tieši pirms ētera.