Naudas maciņš - katram savs vai kopīgs?

Dalītie maksājumi, kopīgie maksājumi, nauda un tās pelnīšana, izmantošana – tas viss veido savstarpējās attiecības un ir daļa no cilvēka vērtību sistēmas. Visos laikos ir eksistējuši stereotipi par naudu un tās dalīšanu divu cilvēku starpā, kuri uztur vai tikai plāno, vai veido kopīgu saimniecību: ģimenes budžetu.

Parastais stereotips – vīrietis pelna, sieviete domā un tērē. Tomēr, aprunājoties ar daudziem  pāriem, atsevišķi ar vīriešiem un sievietēm, atklājās, ka variācijas par šo vienu ir vairākas. Kā mūsdienās pāri dala pienākumu: ģimenes budžets un tā tērēšana? Neliels ieskats dažos piemēros iz dzīves un viedokļos.

Endija (25) un Andis (30), precējušies, audzina meitiņu. Stāsta Endija:
“Mums ir no visa kā: daļa kopēja, daļa atsevišķa. Katram ir savs konts. Es saņemu pārskaitījumu mēneša sākumā un nomaksāju visus rēķinus – dzīvokļa komunālos maksājumus, hipotekāro kredītu, TV, internetu, tālruņa rēķinus. Anda alga tiek ieskaitīta mēneša vidū, un es no viņa konta pārskaitu uz savu, tur atstājot kādus 100 latus viņa personīgajiem tēriņiem, bet es kārtoju mājas/saimniecības lietas (pērku saimniecības preces, pārtiku utt.).”

Daudziem pāriem tas ir vispieņemamākais variants: sieviete parūpējas par visu rēķinu samaksāšanu,  mājsaimniecības lietām. Lai cik dīvaini tas liktos, ir tādi, kuri uzskata: katram savs un basta.

Natālija (29), ir draugs Arnis (34): “Man šķiet – ko katrs ir nopelnījis, tas arī viņam paliek un ar to rīkojas pēc saviem ieskatiem. Mēs abi ar draugu strādājam. Pa dienu atrodam paši, ko un kur paēst. Bieži vien pat vakariņas esam jau paēduši, pirms pārrodamies mājās. Katrs kaut ko paķer, ja sagribas. Ir reizes, kad Arnis paņem pelmeņus, uzvāra tos. Ja es gribu, pievienojos, bet pusi naudas par pelmeņiem viņš man neprasīs. Tāpat – ja nopirkšu vīnu un cepumus, neķeršos pie teorijas fifty to fifty. Mēs dzīvojam pie viņa vecākiem. Māja ir liela, lielāko daļu rēķinus saviem vecākiem palīdz segt draugs. Protams, ja man palūdz samaksāt kādu rēķinu pa ceļam uz darbu, es naudu neņemu, bet pati samaksāju. Neatskaitāmies arī par to, kā kurš ir iztērējis savu naudu. Es aizeju uz spa, draugs nopērk sev jaunu tenisa raketi. No malas šķiet, katram sava, tikai dzīve zem viena jumta, bet tieši otrādi – mēs nelienam otra maciņā. Kamēr tas nesagādā nekādas problēmas un domstarpības, ir labi. Draugs pelna vairāk, tāpēc viņš uzskata, ka tas būtu zem viņa goda man prasīt 50% no visiem izdevumiem. Mūziku pasūta tas, kurš maksā, tā teikt.”

Visu jau nosaka katra paša attieksme pret šo bubuli – nauda. Daudziem tas ir nemitīgs pilnveidošanās katalizators – salikt visu pa plauktiņiem, izrunāt, vienoties, lai neviens nejustos aizvainots: es pelnu vairāk, tu pelni mazāk, vienalga – maksā ragā savu pusi!

Agnese (26) un Zintis (28), kopā audzina divus mazuļus.
Zintis: “Draudzene jau kādu laiku ir bez oficiāla darba. Pakļuva zem štatu samazināšanas riteņa. Mana sākuma nostāja, kad iepazināmies, bija – visu uz pusēm. Es pelnīju krietni vairāk. Un viņa arī centās dot savu pusi. Es pat sākumā nemaz īsti nemēģināju iedziļināties, kas zem tā slēpjas, cik daudz viņai nozīmēja katrs lats, bet viņa neko pat neteica. Un viena uzturēja divus bērnus. Tobrīd es dzīvoju pēc principa, kā biju pieradis, precīzāk – baidījos no izmantošanas.
Tomēr – esam izķepurojušies, dzīvojam kopā, un draudzene, cik vien var, tik no savas puses dod. Viņa mērķtiecīgi meklē darbu, strādā gabaldarbus, lai tikai nepaliktu pilnīgi tukšā. Būtībā – mums ir kopīgs maciņš. Kas mans – tas arī viņas. Un otrādi. Protams, izrunājam visus izdevumus, arī negaidītos. Ne reizi viņa man nav pārmetusi, ja es ielieku nopietnas summas auto remontā vai citās savās lietās. Viņa šad un tad atļaujas savus priekus, bet parasti – tie mums ir kopīgi. Viņai ir savs sapnis, ko vēlas iegādāties par savu nopelnīto daļu naudas, un es tikai to atbalstu. Primāri – visi rēķini ir nomaksāti, esam paēduši, jumts virs galvas. Tad arī kopīgi skatāmies, kas paliek pāri.
Mēs viens otram uzticamies, neviens no mums parasti neprasa – cik tu nopelnīji, cik tev ir naudas tagad. Ja ir kas runājams un rēķināms, apspriežams, to izstāstām tik un tā.
Mums jau ir vienošanās, ka tad, kad viņai atkal būs labs un pastāvīgs darbs, kaut kādu daļu viņa noliks ceļojumam, kurā tik ļoti gribam aizbraukt.”

Agnese: “Es esmu apmierināta šobrīd ar šādu budžeta dalījumu. Es neesmu lielais patērētājs, nākotnes un godīguma vārdā es neminstinoties atsakos no lietām, kuras gribētu, ja vien tas ļauj mierīgu sirdi nomaksāt rēķinus, nepaliekot parādā, lai bērni būtu paēduši. Kāpēc es neko nesaku, ja atdodu pēdējos ietaupījumus? Jo nav mums tāda simtprocentīga dalījuma: tava nauda un mana nauda. Visu liekam kopā. Vienam pietrūkst, otrs nopērk to pārtiku, nākamajā reizē tas otrs nopērk nepieciešamo. Vienam ir bijuši svarīgi lielāki izdevumi, otrs piesedz, iztiekot bez savām ekstrām.
Tām vēl būs laiks. Turklāt – mani tomēr lutina un, kad vien var, sagādā patīkamus pārsteigumus. Es uz saviem sapņiem virzos lēnām un tos piepildīšu. Mūsu ģimenē ir tā nelielā drošības sajūta, ka abi domā – lai rēķini neiekrātos, lai būtu paēduši un daudz smaidītu.”

Sanita (23) un Andris (28), audzina trīs gadus vecu dēliņu:
“Andris ir ļoti rosīgs, praktiski domājošs cilvēks. Mums ir katram savs darbs,  kurā nopelnām pagaidām pietiekami labu summu ģimenes budžetam. Tāpēc mums ir trīs konti: katram savs algas konts un vēl viens, kurā katrs ieskaitām noteiktu naudas summu. Šī summa ir katru mēnesi mainīga: tas ir atkarīgs no tā, cik lieli ir bijuši ikdienas tēriņi, komunālie maksājumi.
Kopīgais konts noder kā rezerves uzkrājumi negaidītiem izdevumiem, arī – ja kaut kas ir iekārots (piemēram, man atlaižu laikā iepatikās kurpes, ņemu summu no šā konta). Gada beigās skatāmies, kas palicis, un plānojam sev kaut ko jauku.”

Madara (25) un Jānis (29), kopā jau piecus gadus. Madara dalās savās domās:
“Grūti pat iedomāties, ka varētu būt kopīgs maciņš. Draugam ir savi hobiji, kas izmaksā dārgi, savukārt man – skaistumkopšana, par kuras izmaksām draugam atskaitīties netaisos. Un, ja gribu, tad nopirkšu kādu foršo lietiņu vai drēbīti tikai tāpēc, ka man gribējās. Saimniecības izmaksas (dzīvokļa un komunālos maksājumus) dalām uz pusēm. Pārtiku arī – sanāk uz maiņām, baigi neskatāmies. Kad vienam naudiņa beigusies, tad otrs to aizdod, un otrādi.”

Salikums attiecības – nauda vienmēr bijis liels klupšanas akmens un Damokla zobens gandrīz visās attiecībās. Sākot ar to, kurš maksās pirmajā randiņā, līdz – kurš nopirks pienu. Tomēr ir interesanti uzzināt, kā ar šo jautājumu tiek galā citi, nonāk pie abpusēji izdevīga kopsaucēja. Situācijas ir tik dažādas: viņš pelna vairāk, viņa – mazāk, bet abas puses apmierinātas. Viņa pelna vairāk, viņš – mazāk. Abas puses arī apmierinātas – ir kompromiss un neviens neko nevienam nemāca un nepārmet. Katram ir sava izvēle. Visu nosaka tikai un vienīgi attieksme.

Lelde (24): “Esmu jau nepilnu pusgadu izšķīrusies no puiša, kurš pelnīja daudz vairāk. Kad es saņēmu savu algu, praktiski atdevu visu viņam – tā teikt – savu daļu. Un vēl paliku emocionāli parādā – man gandrīz katru dienu atgādināja, ka viņš ir pircis to un šito, darījis to un to. Man pašai nepalika praktiski nekas, knapi paketēm un šampūnam pietika, ikdienas transportam, par pārējām lietām un vajadzībām vispār nerunāšu. Man tas nešķita normāli. Es neko neprasīju, nekurnēju, kad vajadzēja no savas puses kaut ko dot, bet...
Es paralēli studēju, līdz ar to man nebija iespējas strādāt labi atalgotu darbu. Tikpat labi – es būtu dzīvojusi pieticīgi kojās un man pietiktu, bet draugs toreiz uzstāja – dzīvosim kopā pie manis. Izturēju – divus gadus.
Tagad mana nostāja naudas jautājumā ir šāda – normālās attiecībās vienam otrs ir jāatbalsta, nevis jāuzupurējas un otrs jānoliek nožēlojamā parādnieka stāvoklī. Esmu par: roka roku mazgā!”

Tieši dēļ atšķirīgās attieksmes pret naudu un cieņu pret to veidojas konfliktsituācijas. Bet – patīkami bija aprunāties ar cilvēkiem un secināt, ka mazāk ir tādu gadījumu, kad viens izdomā aiziet uz savu galvu uz vecpuišu pārtiju vai basketbola spēli ar tās pēcsekām, notriecot pusi no mēneša budžeta – kopējā, pēc tam otrai pusītei lūdzot naudu tusiņiem, transporta izdevumiem, lai gan otrs cieš viņa vietā par bezatbildību.

Raimonds (25), precējies, sieva Liene (28), bērnu vēl nav: “Es pelnu vairāk, atzīstu, lepojos ar to. Sievai paliek sava nauda, jo ar savu algu spēju nomaksāt visus rēķinus. Viņai ir pieeja manam kontam un viņa paņem gan pārtikai, gan sev nepieciešamajam, ja pašai pietrūkst. Sieva studē, tāpēc es nestresoju, zinu, ka viņai varu uzticēties. Nekad neprasu, kur viņa ir iztērējusi naudu. Kur nu vēl uzsverot “MANU naudu”. Viņa man pērk arī daļu apģērba, ko var iegādāties, zinot manu izmēru, piemēram, kreklus, kaklasaites, zeķes utt.). Viņa par mani rūpējas tādā veidā, es – materiāli! Kas tur slikts?”

Nauda ir komunikācijas veids. Viens no. Un ir liels prieks, ja par un ap to tiek izrunāti visi nepieciešamie jautājumi. Diskusija, tā teikt, ar kompromisa gabaliņiem.

Priecāsimies, ja jūs padalīsieties ar savu viedo domu un viedokli: labāk katram savs vai kopīgs naudas maciņš?